Raksts, ko riskēšu pārpublicēt pilnībā 🙂 Tā teikt – gan fantāzijas lidojumam, gan intereses raisīšanai.

122461!-Trulava2006 024

Evija Hauka (no krājuma “Maģiskā Latvija”, 2012. g.)

Kundu pilskalns ar bezdibeņa ezeriņu ir viena no Latvijas mistiskākajām vietām, kas saistīta ar kuršu nostāstiem par īpatnējām enerģētiskām parādībām, mītiem un leģendām. Pilskalnu apmeklējuši gan Tibetas mūki, gan paranormālo parādību pētnieki, bet dievturiem tā ir pastāvīga pielūgsmes vieta. Un ne tikai! Runā, ka te varot sastapties ar citām civilizācijām…

Kundu apkaimē neviens vairs nedzīvo, palikušas tikai sabrukušas mājas, bet pirms vairākiem gadiem, kad apmeklējām šo maģisko vietu pirmo reizi, mums paveicās, Sēpelē satikām Emīliju Ķesteri, kas no 1949. līdz 1963. gadam dzīvojusi savas tantes mājā. “Māja piederēja tantes vecākiem. Onkul’s un tante man stāstīja, ka kalnā esot caurums, kas aiziet pazemē, bet pie ezeriņa pa to varot atkal izlīst virszemē. Teica jau ar’, ka tā pile esot nogrimuse – iegājuse zemē iekšā. Tā māja bij’ veca – atceros, 1949. gadā istabā uz pieliekamā bija rakstīts, ka tai jau 300 gadu. Kādreiz jau tur apkārt visur cilvēki dzīvoja, tagad vairs neviens. Švāgerienei viens rads gan gribēja tai bezdibenī iepeldēt, bet sāka grimt – tad metām kokus, kur pieķerties, un vilkām ārā. Saka jau, ka visādus brīnumus varot redzēt, pate esmu redzējusi, kā virs ezera naktī vizuļo. Citi zibšņus un tādu kā spožu varavīksni manījuši. Un ezeram blakus bij’ tādi dziļi avotiņi, kuros ūdens it kā vārījās. Ar sūkni dzinām augšā ūdeni”, stāstīja kundze, kas šo nostāstiem apvīto vietu padarīja vēl saistošāku.

kundu2

Uz Kundiem!

Pilskalns atrodas Kurzemes mežos uz Snēpeles un Laidu robežas. Dziednieku aprindās runā, ka Kundi esot pat mistiskāka vieta par Pokaiņiem. Senatnes pētnieka, dievturu kustības dibinātāja Ernesta Brastiņa 1923. gadā izdotajā grāmatā teikts, ka šī ir enerģētiski ļoti spēcīga vieta.

Jo tuvāk esam galamērķim, jo mazapdzīvotāka ir Kurzeme. Kuplās egles no abām pusēm arvien ciešāk pietuvojas šaurajam meža ceļam, ka tā vien šķiet: ja kokiem būtu kājas, tās mūs nevērīgi sabradātu. Bet tad daži metri ēnaina ceļa, un esam nokļuvuši pavisam citur – kratāmies pa samērā augstiem, šai teritorijai neraksturīgiem pauguriem, arī mežs kļūst kalnains. Zinoši cilvēki spriež, ka, iespējams, sensenos laikos, ledus laikmetā, šeit pāri gājis šļūdonis un radījis tādas kā kāpas.

Brienot pa pļavu, paveras skats uz mazu apaļu iedobi – kādreiz te bijis ezers, tagad tas aizaudzis. Visbeidzot cauri krūmājam paveras skats uz leģendāro bezdibeni – melnu pogu zaļa samta vidū. Gaiss te piesūcies ar to savādo laimes izjūtu, kas pārņem, apzinoties, ka pasaule tomēr ir plašāka, netveramāka un neizprotamāka par taustāmo.

Turlava

Kundu pilskalns ir viens no augstākajiem – 30 metru (aptuveni 100 metru virs jūras līmeņa), tā platums ir 0,5 hektāri, un to ieskauj tā sauktā Elles grava un purvaini ezeriņi. Ziemeļu daļas valnis ir mākslīgi uzbērts, bet dienvidu pusē atrodas slavenā aka, pa kuru daži zina stāstīt – tā esot ieeja zemeslodes centrā, kur mītot par mums augstāka civilizācija. Vēl dzirdēta versija, ka 12. gadsimtā esot noslēpti dārgumi.

Ieeja zemeslodes centrā

Pilskalnā Latvijas viedas sadraudzība (un nu jau viņsaulē aizgājušais Kundu lielākais entuziasts, rīkstnieks un folklorists Andris Šēnhofs) iekopusi taciņas, kas, metot maģiskas cilpas, uzved otrā kalnā, bet pilskalna vidū mazu priedīšu ielokā rāmi dus meteorīta, dabas vai Dieva radīts ezers. Tas ir skaists un savādi rāms. Pavisam tuvu ūdens melnajai virsmai, spārnus vēdinot, ik pa brīdim nolaižas kāds putns. Nav brīnums, jo ezerā esot daudz lielu zivju. Peldēties tajā gan nevar, jo ūdens virsmu viscaur klāj dūņas. Reiz ezeru vīri, sasienot kopā divas garas egļu kārtis, esot mērījuši dziļumu, bet kārtis esot nogrimušas. Stāvu zemes spēka vietā un mēģinu ieklausīties sevī – varbūt saasināsies maņas un uzplaiksnīs atklāsme? Pētnieki uzskata, ka viens no dīvaino parādību izskaidrojumiem, kuras cilvēki te piedzīvojuši, varētu būt zemes tektoniskā lūzuma līnija, kas šķērso Kundus. Zinātnei vēl īsti nav skaidrs, kādas enerģētiskas norises tādās vietās sagaidāmas. Otra versija – savādās reakcijas var rasties nokritušo meteorītu dēļ.

Stāvam kalna galā, kur pirms 10 gadu simteņiem dzīvojuši mūsu senči, pilnu krūti ieelpojot pārtikušas un brīvas tautas gaisu. No informācijas avotiem esmu uzzinājusi, ka 13. gadsimtā pirms krustnešu ienākšanas latvieši dzīvojuši turīgi. Par to liecina bagātīgās, greznās rotas, turklāt balti bijuši kareivīgi – pat bērniem doti mazi kara cirvīši, jo ciltis bieži karojušas savā starpā – par teritoriju, medību vietām un varu – tāpat kā mūsdienās, jo cilvēka daba savā dziļākajā būtībā palikusi nemainīga.

Dienvidu pusē rēgojas iedobe ar melnu ūdeni, lēšam, ka tā varētu būt leģendārā aka.

12. gadsimtā pirms pils nodedzināšanas virsaitis Pelens esot licis noņemt visus vara zvārguļus, kas kalpojuši aizsardzības maģijai un meža zvēru aizbaidīšanai. Varbūt nevajadzēja? Jo nākamais stāsts no vēstures arhīviem vēsta par Snēpeles baronu fon Osten-Zakenu, kuram reiz bezdibeņa ūdenī parādījies sudraba kara cirvis un pakavs, un, ziņkārības dzīts, viņš nolēmis to izpētīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bija dzirdējis, ka virsaiša Pelena nogrimusī pils bijusi pilna ar sudraba naudu, upju pērlēm un abr;am ar dzintaru. Tā nu barons iesējis striķī kalponi un laidis lejā. Tā saukusi, ka akas sienā redzot eju, kas vedot uz pazemes telpu. Tad pēkšņi striķis noplīsis un kalpone ielīdusi ejā. Barons viņu saucis un meklējis visu nakti, bet meitene tā arī nav atgriezusies. Runā, ka akā tiešām esot durvis uz pazemes telpu, kurām uzlikts lāsts; kas tās atvērs, tūlīt mirs.

No mutes mutē klīst stāsts arī par vietējo iedzīvotāju, vārdā Dundurs, kurš esot akā iemetis pīli, bet tā, kā par brīnumu, izpeldējusi bezdibeņa otrā malā. Iespējams, pīle izkļuvusi laukā pa pils rezerves izeju, kādas raksturīgas kuršiem, jo arī Kuldīgas senpilij bijusi izeja pie Ventas. Vēlāk muižkungs esot aku aizbēris, lai tajā neiekristu lopi, bet tai visapkārt tik un tā redzami apsviluši akmeņi. Savukārt cara laikā pilskalns esot bijis labi sakopts, jo kungs tur ierīkojis placi zaļumballēm. Ap 1905. gadu vietējais zemnieks, arot lauku, atradis nelielu sudraba pakavu – kuršu zirgi bijuši mazāki par vēlāko laiku bērīšiem.

Pragmatiskais izskaidrojums – tā ir pils rezerves izeja

Tajā pašā reizē, kad Snēpelē satikām stāstītāju Emīliju Ķesteri, Turlavā – brīvo un lepno kuršu ķoniņu ciemā – mums paveicās parunāt arī ar viņas kaimiņu Kārli Ozoliņu, kurš, kā pats teica, pilskalnu izstaigājis krustu šķērsu un pazīstot te katru koku. “Tā tik runā, ka pils nogrimusi, patiesībā to nodedzināja, bet akā ūdens vēl ilgi iekšā turējās. Tā bija ļoti dziļa aka. Ja svieda akmeni, atskanēja savāds plunkšķis. Kad vēl biju bērns, iebāzu galvu un saucu – skaņas atbalss bija. Muižciema saimnieks reiz bezdibeni mērīja – tur, kur nokaltusī eglīte, ir dziļākā vieta, bet malā dibenu var redzēt. Dibens gan nebija ciets, bet dūņains. Var jau būt, ka ezeram ir dubults dibens; kas to lai zina… Kādreiz tur ķērām vēžus, jo no avota nāk ļoti tīrs ūdens. Tur, kur tās vecās mežābeles, esot bijusi senpilsēta, kur parastie cilvēki dzīvojuši. Otrajā kalnā bijusi virsaiša pils, pie tās – ar rokām izrakta astoņus metrus dziļa grava,” stāstīja vīrs, piebilstot, ka uguns bumbām un dīvainām gaismām gan neticot. Viņaprāt, tur spīguļojot ne visai dziļi apraktie seno kuršu kauli. Mums tika rādīta Andra Šēnhofa zīmētā karte, kur skaidri un viegli saprotami bija norādītas magnētiskās straumes, enerģētiska vieta, āderu krustpunkti un deviņi svētavoti.

Kad esam ceļā uz Muižciema mājām, kuras 1978. gadā nopirka Latvijas viedas sadraudzības biedrība, un nonākam uz pavisam neliela, gravām apjozta kalna, atceros leģendu mednieka, vēstures un arheoloģijas entuziasta Māra Bindes stāstīto, ka kādreiz te bijusi slēptuve, uz kuru senie kurši kara gadījumā pārvietojuši sudrabu, rotaslietas, ādas un bronzas priekšmetus, jo pilene jeb slēptuve bijusi katram pilskalnam. Cilts ļaudis bēguši un slēpušies purvos.

Uz 16. gadsimtā celtajām mājām ejam pa pļavu, kurā aug seni augļu koki. Reiz te bijusi turīga liela saimniecība, ēkai bijis niedru jumts, pie sliekšņa – kastanis, lai neiespertu zibens, manteļskurstenis, kas kalpojis gan ēdiena gatavošanai, gan telpu apsildīšanai, pagrabs un bēniņi – viss, kā perfektā saimniecībā pienākas. Ēka, kura tagad pamazām brūk, tiek uzskatīta par vienu no augstākajiem kuršu būvniecības sasniegumiem, jo tā ar reti sastopamu precizitāti uzcelta uz uguns un ūdens āderēm. Apstaigājam dārzu un dievturu Jāņu svinēšanas vietu. Atskāršu, ka no šejienes negribas doties prom. Te ir viegli elpot un domāt, un, šķiet, viegli būtu arī dzīvot.

Un tomēr…

Andris Šēnhofs, kuram pašam piemitušas īpašas spējas, par Kundos bērnībā izjusto stāstījis: “Esmu šajā apkārtnē redzējis trīs lidojošus objektus un neesmu sapratis, kas tas ir. Pētīju tos kādu pusstundu, pēc tam domāju, ka man ir beigas – man vairs nebija spēka…Toreiz gājām pie brāļa kartupeļus lasīt, tas bija oktobrī. Brālis un mamma tikai noteica – ej nu, štrunts vien ir, krievi atkal kaut ko palaiduši…” Savukārt jau brieduma gados, izpētījis kuršu vēsturi un Kundu apkaimi, Šēnhofs prātojis: “Tādi caurumi kā šis ezeriņš te, Kundos, vēl ir kādi trīs četri, un ģeologi domā, ka Kurzemē tādu zemes iegruvumu nevar būt. Līdzīgi ezeriņi var būt Latgalē, jo tur zemes virsslānis nav biezs, bet Kurzemes augstiene ir 90 metru virs jūras līmeņa, pilskalns – gandrīz visus simts. Bet, ja tur ir meteorīts, tad informācija, ko tas satur, nevar būt mums saprotama. Reiz Jāņos virs ezeriņa izveidojās liela gaismas bumba, to redzējām kādi 60 cilvēki – visi, kas svinējām Jāņus. Un tas nav vienīgais gadījums. Pagājušajā gadā mēs te taisījām pudeli, vienā brīdī skatāmies – tieši mums virs galvas izveidojusies varavīksne, turklāt nevis parasta, bet noslēgts aplis visās varavīksnes krāsās. Loģikas nekādas – spīd saule, neviena mākoņa… Bet skaisti gan bija! Par dažādām gaismām Kundos stāstīja arī mans tēvs. Reiz viņš braucis ar pajūgu, un pēkšņi viņam tāda kā gaismas lode sākusi staigāt riņķī. Esot pamatīgi pārbijies, arī zirgs sācis sprauslāt Līdzīgas lietas redzējis arī vectēvs.”

Galvenais, ka ir!

Mēdz teikt – katram pēc ticības. Tāpēc, no Kundiem mājup dodoties, seflnu – galvenais, ka Latvijā ir vēl viena vieta, kur attīrīt galvu no drazām, kur domāt labas domas un sajust enerģiju, kas ļauj noticēt – ir kaut kas vairāk par redzamo, dzirdamo un taustāmo…”

Nobeigumā – komentāri no portāla vietas.lv, lai ir priekšstats par objektu tiem, kas šo interesanto objektu gribēs redzēt klātienē. Slēpņošanas entuziasti arī savos forumos šī pilskalna apkārtnei velta gana intriģējošus komentārus.

KOMENTĀRI NO PORTĀLA VIETAS.LV
#3 Peteris — 11.05.2015, 07:10
Biezaišu suņi joprojām ir dzīvi un nikni. Bet biedzamajā mājā, kas jau pie paša ezeriņa, zināja teikt, ka mierīgi var pa taku tikt pie kalna no otras puses. Sliktākais ir tas, ka tiltiņš no Biezaišu upes teju būs nopuvis, un tad sausām kājām klāt kalnam netikt. Ezers tiešām aug ciet…
#2 Diana — 22.06.2007, 17:32
Vieta ir unikaala!!! Aizkļūšana nemaz nav tik grūta, niknie suņi ir tikai pie vienām mājām ( “Biezaišiem” ), bet ja klusi iet tad vini tevi nemaz nepamana!!! Ezers ir superiigs, ja peldeeties gribees, tad to var arii izdariit! Kaimiņu pāva pieder niknam saimniekam, bet vinu var satikt ļoti, ļoti reti! Pats Kundu pilskalns ir ļoti skaists un relaksējoš!!! Iesaku aizbraukt un apskatiit!
#1 Archibaldvs — 19.07.2005, 13:47
Vieta baigi foršā, tikai aizkļūšana pagrūta, ejot pa ceļu no lielās šosejas, nākas šķērsot vairākas mājas ar ļoti dusmīgiem suņiem. Kalns pilnībā apaudzis ar mežu un uz apkārtējā reljefa fona neizdalās. Relatīvais augustums protams ir iespaidīgs. Ezers diemžēl pēdējos gados stipri aizaudzis, peldēties vairs lāga nav iespējams. Turklāt kaimiņu pļava pieder diezgan kašķīgam saimniekam, tāpēc apkārt labāk daudz neklaiņot, bet ātrāk doties kalna virzienā.

Viena doma par “Turlavas (Kundu) pilskalns

  1. Negribētos teikt, ka aizkļūšana grūta, tagad pa ceļu Turlava-Snēpele apmēram 9.kilometrā ir pa labi ir taciņa, traktora iebrauktas pēdas, un pateicoties Turlavas pamatskolas nometnei ir atjaunota taka, uztaisīts tiltiņš pār grāvi, lai veiksmīgi varētu sasniegt Kundu Pilskalnu. Bet vieta tiešām ar spēcīgu enerģiju, tāpēc joki mazi,

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s